Ne lūgšanās, ne pierunāšana viņu nepārliecināja. Viņa stingri apgalvoja, ka bērns viņai nav nepieciešams. Viņa ir vēl jauna, lai uz saviem pleciem uzņemtos tādu atbildību, viņa vēl gribētu izklaidēties… Viņa dzemdēja, uzrakstīja atteikumu no bērna, liet darīta.
Bet mazā meitenīte, kura bija ietērpta dzemdību nodaļas darbinieku sarūpētajās drēbītēs, saldi gulēja. Viņa vēl nezināja, ka dažas minūtes atpakaļ pēc ierašanās šajā pasaulē, viņa tika nolemta vientulībai. Viņa nav vajadzīga savai mātei, kuru jau bija labi iepazinusi, 9 mēnešus atrodoties viņas vēderā.
Citas dzemdētājas tikai skumji, ar nesapratni kratīja galvas. Kā gan var atstāt savu bērniņu? Viņas apciemoja radinieki, tuvinieki un draugi, bet meitenīti – neviens.
Aļinka bija mierīgs un kluss bērns. Visi dzemdību nodaļā viņai pieķērās un ļoti iemīlēja. Jaunās māmiņas meitenītei nesa kā nu kura – putriņu, pamperus, salvetes. Viņas zināja, ka bez viņām un mediķiem, par meitenīti vairāk neviens neparūpēsies. Bet, kad viņu pārveda uz bērnunamu “Mazulis”, neviens nespēja valdīt asaras.
Tikmēr Taņa un Andrejs jau vairākas reizes bez rezultātiem apmeklēja šo bērnunamu.
-Nu lūdzu, aiziesim vēl šodien, – vīru lūdza Taņa. – Man ir sajūta, ka liktenis mums uzsmaidīs.
Tikko atverot bērnunama direktores durvis, tā smaidot paziņoja, ka viņiem ir atvests zīdainis no slimnīcas dzemdību nodaļas.
Taņa skatījās caur logu uz mazo meitenīti, viņas sirds sāka sisties straujāk. No Aļinkas nespēja novērst skatu arī Andrejs. Tā nu šī mazā skaistule apbūra laulāto pāri. Ik dienas laulātais pāris apmeklēja mazo meitenīti, bez kuras vairs nespēja iztēloties savu dzīvi. Un, savācot nepieciešamos dokumentus, viņu adoptēja.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
